Kā izdzīvot gūstu, spīdzināšanu un atgriešanos un kas notiek pēc kara. Intervija ar Izraēlas psihiatru Ejalu Fručteru / Raksts

Cilvēki Latvijā, un domāju, ka arī šeit dažkārt aizdomājas, kas notiktu, ja es kļūtu par ķīlnieks, ja es nokļūstu gūstā? Ko man darīt? Un ko man nevajadzētu darīt? Vai es varu tam sagatavoties?

Ziniet, mēs cenšamies negatavoties šīm briesmīgajām situācijām, bet, ja tām ir jāsagatavojas, tad galvenais nebrīves sākumā ir sevis koncepcijas elastīgums.

Mēs esam pieraduši būt ļoti droši un zināt, ko darīt katrā brīdī. Bet mums ir jāmaina mūsu domāšana par situāciju.

Ja pēkšņi mūs sagūsta un – ja tu biji karavīrs, tu domā, ka esi liels varonis, liels šāvējs, tev ir ierocis, tu veic uzdevumu – un pēkšņi tu krīti gūstā. Jums ir jāmaina viss veids, kā jūs domājat par sevi, un jāsāk pieņemt, ka tagad esat nonācis gūstā. Tātad esat nožēlojams, nabags un cietējs. Jo no iepriekšējiem gadījumiem mēs zinām, ka, ja tu nekliedz, piemēram, kad tevi spīdzina vai nopratina, ja izskatās, ka tu neciet un tev nesāp, tad tevi sitīs vairāk un tu vairāk cietīsi.

Tātad ir jāparāda sāpes?

Jums ir jāparāda, kā jūs ciešat.

Jums ir jāparāda sāpes un dažreiz pat jāpārspīlē, labāk pat kliegt tikai par nelielu sitienu un parādīt, ka jums ir problēma.

Jo, ja jūs spēlējat varoni, kā mēs esam pieraduši, vai spēlējat, ka jūs kontrolējat situāciju un viss ir kārtībā, tad jūs tiksiet daudz vairāk ievainots un būsiet vairāk apdraudēts.

Veids, kā mēs domājam par sevi, ir jāmaina. Un, ja mēs zinām vai domājam, kā to darīt, mēs varam to kontrolēt. Un, ja mēs to kontrolējam, tas mūs ietekmēs, bet nesalauzīs.

Vai ir kaut kas, ko mēs varam darīt iepriekš, kaut kādi mentālā spēka treniņi?

Ja vēlamies nostiprināt savas spējas, mums ir jāpadara prāts elastīgāks. Te meditācija ir ļoti laba, jo tā dod iespēju daļu smadzeņu kaut kādā veidā izslēgt.

Tātad meditācija ir labs treniņš, joga, citas apzinātības prakses.

Apzinātība ir metode, kas nāk no austrumu [tradīcijas], ka jūs varat ļaut mainīt domāšanas veidu un atslābināties situācijā, kurā parasti neesat atslābis.

Tātad prāta elastība ir kaut kas tāds, ko jūs varat praktizēt un kas ļauj jums iegūt vairāk rīku, lai mainītu veidu, kā domāt par situāciju, ja jūs nokļūstat gūstā vai notiek kas cits. Tas, protams, nesagatavo tieši gūstam, jo vairums cilvēku, mēs ceram, neiekrīt gūstā. Taču šie treniņi ir ļoti svarīgi prāta elastībai.

Viena lieta ir, ja cilvēks ir nonācis gūstā, otra lieta, protams, ja viņš ir arī spīdzināts kā daudzi Ukrainas karavīri. Viņiem atgriezties normālā dzīvē ir daudz grūtāk?

Jā. Piemēram, Gilads Šalits netika spīdzināts, viņu, protams, mocīja garīgi, jo viņš varēja mirt katru dienu. Un viņš cieta no brūcēm, ko guva no lodēm, ar kurām viņu sašāva pirms paņemt gūstā. Un par tām netika gādāts. Tātad fiziski viņš cieta, bet tā nebija spīdzināšana.

Mums ir kara gūstekņi, kas tika spīdzināti, un ar viņiem, protams, ir pavisam citādi.

Un tiem, kas tika spīdzināti, ir nepieciešams daudz vairāk darba, lai traumu procesētu, kad viņi atgriežas.

Un jūs nevarat pietiekami labi sagatavoties spīdzināšanai. Tas, ko tu vari, ir saprast – tev ir jāspēlē vājāks, nekā tu esi. Un nevis stiprāks, nekā esi. Mēs esam pieraduši, īpaši karavīri, teikt – nē, ar mums viss ir kārtībā, mums nekas nekaitēs, mēs varam izdarīt visu, un mēs smejamies, kad mūs sit.

Un tad mēs ciešam daudz vairāk. Un daudzi Izraēlas karavīri zaudēja ekstremitātes, zaudēja plaušas un citus orgānus šīs pozas “man viss ir labi” dēļ. Tāpēc tad, kad jūs sagūstīs, jums jāraud kā bērnam.

Jums jākliedz spēcīgāk, nekā vajadzētu. Jums jāizliekas, ka ciešat vairāk nekā patiesībā.

Bet vai tad, ja esat gūstā, nav svarīgi saglabāt savu lepnumu, savu cilvēcisko cieņu, pat ja jūs spīdzina? Un tāpēc jums ir jāparāda savs spēks?

Ir tieši otrādi. Jums jākontrolē sava kliegšana – es kliedzu tāpēc, ka es gribu kliegt. Tāpēc, ka es to izvēlos. Es kliedzu skaļāk, nekā man sāp. Es neidentificējos ar sevi kā ar drosmīgu kareivi, bet gan kā ar vāju būtni. Es zinu, ka, ja es to daru, kontrolējot, izvēloties to darīt, – es esmu pavisam citā situācijā nekā tad, ja es tiktu salauzts, lai to darītu.

Un mēs zinām, ka ikviens spīdzinātais beigu beigās tiek salauzts.

Un, ja tu turies un turies, un esi spēcīgs, kad tevi lauž, tev nav nekādas buferzonas. Bet, ja tu kontrolē pašcieņas pazemināšanos un saproti, ka es tagad necīnos kā varonis, es tagad cīnos, lai izdzīvotu un lai tiktu cauri šīm spīdzināšanām – tas nav slikts risinājums. Es izvēlos to darīt, es varu to kontrolēt. Un, ja es to kontrolēju, es esmu pavisam citā situācijā.

Bet jūs sakāt, ka, cilvēks, kas tiek spīdzināts, tiks salauzts jebkurā situācijā?

Beigās jūs būsiet salauzts. Protams.

Es gribu teikt, ka katram cilvēkam ir šādi lūzuma punkti.

Un pat tad, ja es būšu visstiprākais līdz pašām beigām, es salūzīšu. Mēs zinām, ka mums ir cilvēki, kuri ir nolēmuši, ka viņi nepiekāpsies [spīdzināšanām], un viņi vai nu izdarīja pašnāvību cietumā, kad varēja, vai arī kad atgriezās brīvībā. Viņiem bija tik grūti ar sevi, ar zaudēto pašcieņu, jo beigās viņus tomēr salauza – un tāpēc viņi izdarīja pašnāvību. Mēs par to zinām.

Tāpēc mums ir jāpārliecinās, ka mēs izvēlamies kontrolēt savu cieņu citos veidos.

Nav necienīgi raudāt tāpēc, ka man ir sāpes un ka es vēlos, lai man nebūtu tik lielas sāpes.

Un, ja es varēšu, tad es neatklāšu, piemēram, noslēpumus, kas man ir un par ko mani spīdzina, jo parasti notiek arī pratināšana.  Es izlikšos, ka salūztu agrāk, es pateikšu mazāk. Ja es izvēlos izskatīties kā salauzts, bet tas nav pilnīgs lūzums, tas ir kontrolēts lūzums. Jā, es izstāstīšu noslēpumus vienu pēc otra. Bet noteiktā secībā, ko es izvēlos, un, ja es izvēlos to darīt, es to varu darīt labāk. Tas, ko mēs mācām Izraēlas karavīriem, ir vispirms izveidot iedomātu stāstu, kas balstīts realitātē. Tas nav pilnīgs izdomājums, bet tas atklāsies ļoti lēni, jo mēs zinām, ka pēc 48 stundām visi plāni, kas, iespējams, bija apdraudēti, tiks mainīti.

Tāpēc man ir šīs 36, 48 stundas, lai neatklātu visu – tikai, ziniet, aizsegu. Bet, ja man būs nepieciešams, es atklāšu visu – es lobīšu sevi kā sīpolu, bet nelauzīšu sevi kā stipru koku.

Mēs runājam par grūtībām, kas jāizcieš karavīriem. Ukrainā daudz tiek diskutēts par to, ka rotācija uz frontes līnijām nav pietiekama – cilvēki pārāk daudz laika pavada frontē. Nav aicinājuma uz jaunu mobilizāciju. Tāpēc karavīri, kas atrodas frontes līnijās, nonāk līdz spēku izsīkumam. Cik ilgi cilvēks var izdzīvot frontē, frontes pirmajās līnijās?

Nu, patiesībā to neviens nezina. Mēs neesam pieraduši pie tik ilgiem kariem daudzus, daudzus gadus. Līdz Ukrainas konfliktam ar krieviem mums nebija nekādu ilgstošu karu. Un tagad tas, kas mums ir Izraēlā, Gazā un bija ar Libānu. Lielākā daļa konfliktu bija ļoti īsi. Ja paskatās uz amerikāņu karavīriem, kas tika nosūtīti uz Irāku vai Afganistānu, viņi sūta karavīrus uz veselu gadu ar pārtraukumu pa vidu, kad viņi uz dažām dienām dodas mājās. Savukārt Eiropā karavīrus sūta uz trim mēnešiem.

Mēs redzam lielu karu Eiropā, Izraēla jau ir piedzīvojusi dažus karus. Eiropā iepriekš bija salīdzinoši mierīgi. Vai jūs redzat, ka ir pavisam jauns skatījums uz to, kā cilvēki domā par pēctraumatiskajiem stresa traucējumiem un kā mēs virzāmies uz priekšu, palīdzot šiem cilvēkiem un izmantojot jaunākās programmas, kā viņiem palīdzēt?

Jā, es domāju, ka ir lielas pārmaiņas. Protams, nožēlojami, ka mums ir nepieciešams šis karš, lai mainītos. Un es domāju, ka tas nav tikai Ukrainas un Krievijas karš. Es domāju, ka mēs esam – un nākotnes rādīs -, ka mēs esam Trešā pasaules kara vidū. Jo jūs redzat, ka tagad cilvēki no Jemenas un Korejas cīnās ar Krieviju, un ASV un NATO palīdz Ukrainai, un daudzas NATO valstis, piemēram, Baltijas valstis, gatavojas iespējamām cīņām nākotnē. Un, protams, Tālajos Austrumos mēs zinām, ka Ķīna un Taivāna ir lielākā konfliktā, un Dievs zina, kad Ķīna tur iebruks. Tātad mēs atrodamies ļoti liela kara vidū.

Un šis lielais karš mainīja to, ko mēs redzam tagad – mainīja visu koncepciju par PTSD un izpratni par nepieciešamību sagatavoties.

Tagad daudzi cilvēki strādā ar noturību, cilvēki sāk runāt par pēctraumatisko izaugsmi, cilvēki sāk runāt par morālo traumu, kas ir vēl viens PTSD aspekts. Un zinātnieki pievēršas jauniem veidiem, kā ārstēt PTSD.

Piemēram, Izraēlā pirms diviem gadiem notika Medicīnas inovāciju konference, un tur bija tikai viens darbs, viena inovāciju tehnoloģija, kas bija saistīta ar PTSD, lai gan mums vienmēr ir bijis relatīvi daudz PTSD, jo mēs esam valsts, kas pastāvīgi piedalās karos.

Bet pirms gada mums bija otrā tehnoloģiju konference, un visas inovācijas, gandrīz visas bija saistītas ar PTSD.

Tātad ir liels vilnis, kad tiek izprasta vajadzība un meklēti jauni aspekti, kā ārstēt.

Šim nolūkam mēs ieviešam mākslīgo intelektu un jaunās tehnoloģijas, piemēram, virtuālās realitātes brilles, kā arī jaunas “neirofeedback” metodes un visu veidu smadzeņu elektrodus. Un šī kara dēļ būs daudz inovāciju.

Bet būtībā mēs runājam par lielām sociālām grupām, galvenokārt jauniem vīriešiem, kuri atgriezīsies no kara, kuri ir pieraduši turēt ieročus un nogalināt cilvēkus…

….un kas ir vardarbīgāki, agresīvāki un piesardzīgāki. Tā ir liela problēma. Mēs to zinām. Tika veikts pētījums par Vjetnamas veterāniem, un Amerikā tika veikts liels pētījums par cilvēkiem, kas atgriezušies no Irākas un Afganistānas. Viņi parādīja, ka 39% no veterāniem gada laikā pēc atgriešanās ir bijuši iesaistīti nopietnā fiziskā uzbrukumā. 39 % ir milzīgs procents.

Un būs vairāk vardarbības ģimenē un vairāk narkomānijas, un vairāk pašnāvību, un vairāk kautiņu, vairāk agresivitātes, jo, ja es esmu pieradis, ka man uz katru troksni ir jāreaģē un man ir pirmajam jāreaģē – un tu vienkārši pienāc pie manis un mani pārsteidz, es tev uzbruku. Savās sajūtās es atkal esmu Gazā vai kaut kur Ukrainā, un jūs man uzbrūkat.

Jā, mums būs jāmācās, un mums būs jāatrod veidi un metodes, kā viņus reintegrēt sabiedrībā un iemācīt viņiem, kā samazināt savu modrību.

Šī modrība ir ļoti svarīga, kad esi frontē, bet tā ir kaitīga, kad esi mājās, piemēram, mājās ar bērniem.

Ziniet, man ir karavīri, kas stāsta, ka tad, kad bērns aizcērt durvis, viņi sāk kliegt, viņi vēlas kādu nogalināt, jo viņiem tas ir sprādziens, un viņi ir atpakaļ Libānā vai Gazā. Ir svarīgi par to parūpēties. Tāpēc mēs cenšamies veidot jaunas programmas, lai mazinātu šo modrību. Ir tehnoloģiski veidi, kā iemācīt, kā samazināt šo modrību. Un būs daudz programmu, ārstēšanas programmu, lai iemācītos, kā to darīt.

Bet tātad jūsu prognozes attiecībā uz nākamo vai pašreizējo jauno vīriešu paaudzi nav tik optimistiskas?

Nu, tas prasīs laiku. Cerams, ka tiks atrasti pareizie veidi un tie tiks izmantoti. Bet nē, es domāju, ka cilvēki no kara izies ar lielu ievainojumu, jo tas ir ļoti ilgs karš. Tas, kas notiek Ukrainā, ir superilgs, un Ukraina beigās neizskatītos tāda pati kā agrāk. Un, ja tas tiešām pārvērtīsies par trešo pasaules karu, tad visa Eiropa mainīsies – no ļoti liberālas, kas ievēro cilvēktiesības… Un jūs jau tagad redzat, kā mainās cilvēku domāšana. Mēs redzam nemierus visā pasaulē, redzam konfliktus ar musulmaņu imigrantiem… Un mēs redzam, ka pat visliberālākās valstis tagad pārdomā dažus no saviem paradumiem – Zviedrija, Vācija –  valstīs, kas jau daudzus gadus ir bijušas Eiropas liberālās domāšanas līderes.

Tātad tā ir daļa no šīs modrības maiņas un šīs izpratnes, ka sabiedrībai ir nepieciešama zināma aktualizācija un izmaiņas domāšanas veidā. Es domāju, ka mums vajadzētu samazināt ieroču skaitu civiliedzīvotājiem, un mums ir jāpārliecinās, ka mums ir daudz grupu pret agresivitāti un daudz ārstēšanas veidu, lai ļautu cilvēkiem atkal nomierināties un atkal būt pašiem.