Pastāv tikai lielvaru intereses un, to saprotot, ap sirdi paliek ‍traki. Līdz šim valdīja ilūzija vai cerība,ka ar mums kāds īpaši rēķinās,bet,izrādās,pietiek vien atnākt⁤ citam lielvaras vadītājam,kurš pasaka pretējo,un lielā vara,kas mūs līdz šim turējusi zināmā paspārnē,var arī vairs neturēt. Jā, varam no rīta līdz vakaram uz laukumiem dziedāt dziesmas, bet tam nav nekādas nozīmes. Tolaik, kad Latvija atguva neatkarību, lielvaru intereses bija labvēlīgas, mums paveicās, ⁤ka lielvarai bija izdevīgi, lai ar šo ‍reģionu, izjūkot Padomju Savienībai, notiktu tas, kas notika.

No otras puses, aktieru uzdevums vienmēr bijis mazliet rādīt spogulī sabiedrībā un pasaulē notiekošo, turklāt, cik vien⁢ iespējams, parūpēties par to, lai cilvēki sajustos⁢ kaut nedaudz labāk un cilvēcīgāk laikā, kad notiek kaut kas briesmīgs. Tādā nozīmē gaiša‍ koncertprogramma,kurā runāsim ⁣Petera,Ziedoņa un Skujenieka dzeju,kas pārpilna ar cilvēcību,mīlestību,un citām jaukām lietām ⁣šajā pavasarī ir labākais,ko varam izdarīt.

Par Krievijas kultūras ⁢mantojumu un amerikāņu ražojumiem

Karam sākoties, skanēja‍ aicinājumi pārtraukt ⁣izmantot Krievijas kultūras mantojumu, varbūt tagad vērts pārtraukt patērēt arī ⁣amerikāņu ražojumus, tā tas šobrīd notiekot Kanādā…

Tas taču ir absurds, tad jau pārtrauksim lietot arī Ķīnas ražojumus! Būsim pliki, pastalās, ar⁣ ozolzariem⁢ rokās, varēsim stāvēt un lepni neko nelietot. Tādā gadījumā sen būtu ⁣bijis jāpārtrauc lietot arī visu, kas saistīts ar⁤ nacistisko ⁢Vāciju, bet kaut arī ar vācu nāciju saistīts grupējums paveica šausmas, kāpēc joprojām klausāmies Vāgneru? Vai esam aizmirsuši?

Tomēr pilnīgi saprotu, ka laikā, kad tepat blakus notiek agresija, šobrīd⁣ negribas ņemt krievu dramaturģiju un par to siekalaini priecāties. Ne jau valoda vainīga, bet pašlaik tiešām negribas klausīties ne⁣ Šostakoviču, ne Čaikovski, kaut arī tā, neapšaubāmi, ir ģeniāla mūzika.

Dzejas vieta mūsdienu kultūras⁣ telpā

Dzeju mēdz uzskatīt par vienu no latviešu kultūras stūrakmeņiem,bet kāda tās ‍vieta mūsdienu kultūras telpā?

Tiesa,skatītāju loks,kuram ‍vēl tā interesē,nav liels,bet tik ilgi,cik vien dzeja būs vajadzīga,tā⁤ būs ap mums.Ja mums pašiem dzeja interesēs un ⁢ja vēl joprojām tajā turpināsim ko ‍meklēt, tā būs dzīva ilgi. Gluži tāpat, cik vien ilgi koros būs kāds dziedātājs, tik ilgi pastāvēs arī ⁢Dziesmu svētki. Dziesmu svētkos jau satiekas visi mūsu dižgari, tie, kuri ierakstīti⁣ dziesmās, skan koristu balsīs.

Tiesa, laikam ‍jau daudzi jaunieši vairs nezina, kas bija Jānis Peters… Nav ⁤jausmas⁢ arī, vai vēl kādi dzejnieki vispār nokļuvuši skolu programmās, varbūt skolas literatūras grāmatās pieskaras ‍vien Ojāram Vācietim un Imantam⁤ Ziedonim. Tomēr – dzeju dzirdēs tik ilgi,⁢ cik paši to lietosim.

Par darbu Nacionālajā ⁤teātrī un koncertiem

Jūsu pamatdarbs ir Nacionālajā teātrī.Kas papildus aicina piedalīties koncertos, runāt dzeju?

Teātrī veicam darbu, kuru paši īsti neizvēlamies: tas, ko spēlēšu ⁣šajā un nākamajās‍ sezonās, ir vien teātra izvēle. Brīžam gan domas sakrīt un atbilst tam, ko ⁣gribētu⁤ spēlēt, trāpa manai iekšējai⁣ sajūtai, bet brīžiem neatbilst.Savukārt ⁤tas,⁢ kas notiek ārpus teātra, ir mana izvēle, tas, kas patīk no sirds un‍ rodas labs balanss.

Šobrīd gan teātrī strādāju pie⁣ lieliska projekta. Nacionālajā⁣ teātrī 20. martā būs pirmizrāde režisora Pētera Krilova iestudējumam,klasiskajai Tenesija Viljamsa lugai “Ilgu tramvajs”. Šo darbu, procesu ⁢pie šī iestudējuma un Miča lomu izjūtu kā laimi, kāda nenotiek bieži.‍ Jāatzīst, reizēm⁣ paiet pat piecas sezonas, bet tā arī var⁤ neizdoties nokļūt nevienā augsta līmeņa dramaturģijā, nav ne nesošu, ne ‍jēgpilnu lomu, kuras radītu gandarījumu. Ļoti novērtēju arī to,ka režisors Krilovs seko pašai lugai,nevis taisa kādu savu greizu konceptu.Esmu‍ pārliecināts, ka arī starp skatītājiem rodams daudz to, kuri alkst pēc pasaules klases dramaturģijas,⁤ nu varēs to baudīt.

Aktieris kā māls režisora rokās

Vai sevi uzskatāt par mālu režisora rokās?

Esam gan māls, gan arī ar savu iniciatīvu un domām. Šis balanss ir smalks, jo, lai gan aktieris vienmēr ir kā māls un, protams,‍ jūt telpu un viņam pietiktu arī zināšanu, režisors vajadzīgs, lai⁢ redzētu no malas, aktieris sevi šādi ieraudzīt nespēj. Aktierim jāuzticas režisoram, un laime ir tad, ja šo uzticību režisors vieš ar visu, ⁤ko⁤ dara,‍ domā un saka. Savukārt, ja kaut kam no režisora teiktā un gribētā nav iespējams noticēt, rezultāts visbiežāk neizdodas. Tā ir mijiedarbība, smalks balanss un, lai gan prātīgi aktieri visā iedziļinās un domā ⁢līdzi, ir‍ robeža, kur vien režisors ‍spēj pateikt, vai ir precīzi.

Režisors par darbu domā ilgāk un vairāk, viņš ir visu sapratis, jau pirms aktieri atnāk lasīt, un⁤ tad kopā materiālu ieraugām vēl dziļāk. Protams, gadās, ka aktierim nav nekā, pie kā pieķerties un no režisora palīdzība nenāk, tad pašam sev jābūt režisoram ⁤un jāmēģina‍ ko paveikt.

Miera un⁣ pamata⁤ meklējumi

Kur šais laikos rodat mieru⁢ un pamatu, uz kura stāvēt?

“Gods Dievam augstībā/Un cilvēkiem labs prāts /../Un, kur tu ej, tev ceļš ir gaismas klāts…,” tas no Imanta Ziedoņa.

Mājās, tikai mājās ir savi⁤ cilvēki, turklāt ģimenē esam pieci, un tas⁣ nemaz ⁤nav tik maz. Ticu savai dzimtenei un jātic sev, jābūt⁣ stiprā‍ kontaktā ar⁤ sevi, jo visu jau var izšaubīt, nobaidīties‍ un tādos brīžos var vairs neko nesaprast. Gadiem ritot, arvien vairāk ⁣izjūtu, ka, lai restartētos, uzlādētos un būtu līdzsvarā,‍ turklāt pie skaidra saprāta, cita avota nav, kā tas, ko dod ‍savējie, cilvēki mājās.

Aptauja